Lāčplēša diena ir kopš 1920. gada 11. novembra rīkota Lāčplēša Kara ordeņa svētku un pasniegšanas diena, kas vēlāk kļuvusi par visu Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas dienu. Viena no pazīstamākajām Lāčplēša dienas tradīcijām, kas aizsākusies 1988. gadā, ir svecīšu aizdedzināšana pie Rīgas pils mūra 11. novembra krastmalā. Pēc Latvijas okupācijas Lāčplēša dienas svinēšana ilgu laiku netika pieļauta. Latvijas PSR pirmoreiz to atsāka atzīmēt 1988. gadā, Trešās atmodas laikā. 1989. gada 10. novembrī LPSR Augstākā padome to noteica par atceres dienu — Lāčplēša jeb Varoņu piemiņas dienu, togad godinot vēl dzīvos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus, bet 1990. gada 3. oktobrī pieņēma likumu „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, 11. novembri nosakot par atceres dienu, kurā piemin Latvijas atbrīvošanas karā kritušos karavīrus. Tā 11. novembra nozīme paplašinājās, un tie kļuva par svētkiem, kuros piemin ne vien Lāčplēša kara ordeņa kavalierus un kara invalīdus, bet visus Latvijas brīvības cīnītājus.
|