|
 Laba mana tēvu zeme...
Dzelzavas pagasts atrodas Madonas rajona ziemeļu daļā - 196 km no Rīgas, centrs 28 km no Madonas un 29 km no Gulbenes. Robežpagasti: ziemeļos Tirza, austrumos Līgo, dienvidaustrumos - Indrāni, dienvidrietumos Sarkaņi, rietumos Cesvaines pilsētas lauku teritorija.
Pēc pašreizējās attīstības koncepcijas pagasta robežas ir optimālā variantā.
Teritoriju šķērso valsts 1. šķiras ceļi Pļaviņas - Madona - Gulbene un Dzelzava - Lubāna, 2. šķiras ceļi Dzelzava - Aizkuja, Bučauska - Virāne, kā arī vietējās nozīmes ceļi 108 km kopgarumā. Dzelzceļa līnijā Pļaviņas - Gulbene - Vecumi pagasta teritorijā atrodas divas pieturas Dzelzava un Degas. Esošā ceļu struktūra palielina ģeogrāfiskā stāvokļa labvēlīgo ietekmi un saimnieciski ekonomiskās dzīves attīstību.
Augsti kalni, plaši lauki...
Pēc Latvijas dabas rajonēšanas datiem, Dzelzavas pagasts atrodas Alūksnes augstienes Gulbenes paugurvaļņa apvidū, kas savieno Vidzemes un Alūksnes augstienes, stiepjoties ziemeļaustrumu virzienā, kā arī neliela daļa ievirzās Lubānas līdzenumā.
Pagasta teritorijā ietiecas Liedeskalni - pauguru virkne Gulbenes vaļņa austrumu daļā starp Blomi un Dzelzavu Liedēs upes pazeminājumā gar tās labo un vietām arī kreiso krastu.
No Dzelzavas uz dienvidaustrumiem Gulbenes paugurvalnis robežojas ar Adzeles pacēlumu.
Aizpurvju pacēlumu no dienvidiem ie skauj Čonku purvs, no ziemeļiem labi meliorētais Bebru purvs. Dzelzavas - Bučauskas pacēlums ir neliels, 2-3 km diametrā. Paaugstinājuma augstākā virsotne Ūsiņkalns 155 m virs jūras līmeņa. Senos laikos uz tā, pirmos reizi pavasaros laižot zirgus pieguļā, ziedojuši gaili zirgu dievam Ūsiņam, lai tas visu vasaru par zirgiem labi rūpētos.
Stradu-Birznieku pacēluma grēda orientēta paralēli Gulbenes paugurvaļņa asij 5 km garumā. Pacēlums viengabalains ar paaugstinājumu pie Stradiem un dažiem nelieliem pauguriem (relatīvais augstums 10 -12m) dienvidrietumu malā pie Zīļu - Birznieku mājām. No Dzelzavas - Bučauskas pacēluma to atdala nelielā Zīļupītes ieplaka, no ziemeļaustrumiem Gravas upīte ar Bakana ezeru.
Jaunbakānu - Grašu viengabalainais pacēlums ietilpst Gulbenes paugurvaļņa pamatā. Šajā valnī augstākais ir Obzerkalns -135 m virs jūras līmeņa, relatīvais augstums 20 - 25 m.
Pie vietējiem pauguriem vēl jāmin Smilšukalns, Skudru kalns, Budkukalns, Gribažkalns u.c.
Valdošie augšņu tipi ir velēnu podzolētās augsnes 39,6%, velēnu-gleju augsnes 19,25%, purvu augsnes 16,25%, palieņu augsnes 4,95%. Augsnes veidojušās uz smilšmāla, mālsmilts, kūdras, smilts un māla cilmiežiem.
Zils ezera ūdentinš...
Dzelzava nevar lepoties ar ievērojamu skaitu upju un ezeru, taču to skaistumu un vienreizīgumu ir jāprot saskatīt.
Teritorija ietilpst Daugavas noteces baseinā. Lielākā upe, kas šķērso teritoriju, ir Liedē (garums 60km), augštecē saukta Liedīte - Aiviekstes labā krasta pieteka. Tā sākas Gulbenes rajonā, vidustecē un lejtecē 40km plūst Dzelzavas un Indrānu pagastā.
Liedes palienēs ir vecupes un attekas, pati upe gandrīz visā tecējumā pārrakta un iztaisnota. Kritums 47 metri, gultnes platums 4 - 4,5 m. Krastos saglabājušies vientuļi un nelielas audzes veidojoši ozoli, lejtecē daudz mežu. Upē mīt līdakas, asari, raudas, plauži, atsevišķās vietās mājo bebri.
Teika stāsta....
.... ka agrāk Liedes neesot bijis, bet tur, kur tā Jaungulbenes Sila ezerā sākas, atradies neliels purviņš. Purviņā dzīvojis velns. Odu tajos laikos purvos nav bijis. Reiz kāds vīrs, gribēdams velnu izjokot, pieķēris pilnu maisu ar odiem, aiznesis uz purvu un tur palaidis vaļā. Velnam tas dikti nepaticis. Atriebdamies viņš izsmēlis no visām akām ūdeni un salējis purvā dziļā bedrē, tā atstājot ļaudis visā apkārtnē bez ūdens. Tiem nekas cits neatlicis kā iet uz purvu un rakt akas tur. Rakuši, rakuši un jau tikuši līdz ūdenim, kad velns klāt gan. Bet viens racējs izvilcis no kabatas krustiņu un sviedis ar to velnam. Velns, krustu ieraudzījis, sācis bēgt. Viena kāja velnam skrienot vilkušies pa zemi un izdzinusi dziļu vagu, pa kuru no purviņa sācis tecēt ūdens. Tā cēlusies Liede!
Raksturīga mazā upīte ir Pelnupīte (5km), saukta arī par Gravu un Cūkugrāvi, kas iztek no Cūku purva un ietek Bakana ezerā. Īpaši sausās vasarās upīte izžūst. Dabas pētnieks novadnieks Guntis Eniņš skaidro, ka nosaukums cēlies tā, ka pavasara palos ūdeņi skrien saduļķoti, kā ar pelniem piejaukti. Šī upīte ir ļoti skaista, kad tās krastos zied vizbulītes. No kreisās puses to sasniedz Kraujeļmu grāvis. Vēl mazāka ir Dokupīte, kas savieno Bakana ezeru ar Liedi, izlokoties pusotra kilometra garumā. Braucot Gulbenes virzienā, var pamanīt Padoma strautu - vēl vienu iztaisnotu Liedes labā krasta pieteku.
Lapenieku grāvis tek caur Elmānu (Elmaņu, Almānu) purvu un Melno mežu, dzelzaviešu iecienītām melleņu vietām.
Dzelzavas pagasta rietumos atrodas Lūšu ezers (platība 6,4 ha), kam cauri tek Kujas kreisā krasta pieteka Apiņupe - robeža ar Cesvaines lauku teritoriju.
Ezers, ezeriņš...
Bakans, Bokans, Bokāns, Kroņa, Kroņu-Bakanu, Kosvārnis -tik daudz nosaukumu vienam ezeriņam, kas atrodas Gulbenes paugurvaļņa dienvidaustrumu malā, Cesvaines - Jaungulbenes ceļa labajā pusē. Platība 7,6 ha, lielākais dziļums 3,5 m. Ezers ir ieapaļa ezerdobe, diametrs lielāks par 300m. Bakans ar senu ezerpils vietu ir arheoloģijas piemineklis.
Ezera daudzos vārdus skaidro novadpētnieks Guntis Eniņš:
"Senatnē šo ezeru saukuši par Kosvārni, kas vietējā dialektā nozīmē - kovārnis. "Upeslejās" man parādīja vecus 19. gs. un 20. gs. 30. gadu zemes ierīcības plānus. Tur Bakana ezers ierakstīts kā Kroņezers vai Kroņu ezers. Tas, acīmredzot, tāpēc, ka ezers cara laikos piederējis "kronim" - pagastam. Savā laikā skolotāja Mērija Rasiņa gan izteica citu pieņēmumu - vai tāds nosaukums neesot cēlies no ezera apaļās formas. Bakana vārds nāk no tuvējās mājas apzīmējuma.
Jāsecina, ka nosaukums "Kosvārnis" ir senāks un pareizāks. Bet vai iespējams to vairs atjaunot? "
Novadniekam G. Eniņam ir tuva Dzelzava, tāpēc viņš bieži par to raksta:
"Kad es aizgāju pasaulē un otrreiz atgriezos pie šī ezera, sapratu - tas ir mans. Skaists un noslēpumains. Vidzemes Centrālās augstienes austrumu pakalni spoguļojas tā dzidrajā dzelmē. Balts lielceļš skrien garām no viena kalna uz otru. Rūgteni elpo kalmes un ūdensrožu resnās saknes. Rāmi pēc vasaras iz-smaržo gaišu putu ziedi - vīgriezes uz augstajiem kātiem. Un spāres lidinās ezeram pāri. Un balti mākoni peld virs ezera un ezerā. I..I
Bakana rietumu krastā ir lēne - bailīga vieta. Tu ej pa slapju pļavu, kas apaugusi ar sulīgu zāli, un pēkšņi pamats zem kājām sāk līgoties un grimt kā šūpuļtīkls. Lēne kā milzīga zaļa, dzīva sega pārklāta šim ezera galam. /../ Pamazām mēs ar brāli aptvērām, ka tā ir kolosāla sajūta - šūpoties virs bailēm, skriet pa līgano paklāju virs melnā, nezināmā bezdibeņa. Jo tuvāk ezera ūdenim, jo paklājs kļuva gaisīgāks un līganāks. Un tomēr mēs iemanījāmies aiziet līdz Ienes malai, kur sākas ezera tīrais līmenis ar baltajām ūdensrozēm. Tā bija tāda fantastiska staigāšana pa ūdens virsu, jo mēs skaidri zinājām - zem mums, apakš sulīgi zaļās Ienes ir dziļums, kurā mūžīgi valda tumšākā nakts.
Ezera ziemeļu krastā, kas pavērsts pret sauli un kur valdošie dienvidrietumu vēji atdzen saules sasildītos ūdeņus, ir Gravas ieteka. Sausākās vasarās upīte izžūst, tomēr gada laikā Grava paspēj ezerā sanest tik daudz baltu smilšu un tīras grants, lai neļautu šim krastam sadūņoties un aizaugt.
Pret Gravas ieteku ir Zirgu bedre. Agrāk te peldināti zirgi. Tā ir otra bailīga vieta Bakana, jo, raugi, Zirgu bedrē sliktākus peldētājus ūdens raujot iekšā.
Rautin jau nu nerauj, bet stāvā zemūdens krauja, ko izveidojusi Grava, berot savu pārskaloto zemi ezerā, patiešām ir bīstama. Tu stāvi Zirgu bedres malā līdz ceļiem ūdenī, viens solis - un esi jau līdz kaklam...
Visinteresantākais tomēr paslēpies ezera austrumu daļā - teiksmainajā saliņā. Patiesībā tā nav nekāda saliņa, bet tikai sēklis, kur sausākās vasarās ūdens sniedzas tikai līdz jostas vietai. Uz sēkļa aug dzeltenās ūdensrozes, pēc kurām saliņas vieta labi redzama arī iztālēm.
Teika stāsta....
...ka sensenos laikos ezera vietā bijušas pļavas, pa kurām, līkločus mezdama, tecējusi skaistā Grava, bet uzkalniņā stāvējusi maza mājiņa, kurā vientuļi dzīvojušas māte ar meitu. Bijusi ļoti karsta diena. Apkārtējo māju ļaudis gulējuši diendusā, bet māte ar meitu pagalmā velējušas. Tad nācis pa gaisu milzīgs mākonis, šņākdams un briesmīgi rūkdams. Meita nobijusies un teikusi: "Tas nu gan nāk tik briesmīgs kā tāds bakans". Tikko meitene pēdējo vārdu izteikusi, tā mākonis gāzies lejā un apkārtnes pļavas un mājiņa palikusi zem ūdens. Meitene bija uzminējusi ezera vārdu.
Mans nelaiķis krusttēvs savās jaunības dienās bijis izcils peldētājs. Kopā ar draugu viņi bieži peldējuši uz Saliņu. Tur, zem ūdens, arī atraduši šo māju. No guļbūves bijušas saglabājušās vēl vairākas vainagu kārtas. Toreiz, neaptverdami, kādu posta darbu viņi pastrādā (bet ko toreiz vispār varēja zināt), abi stiprie jaunekļi cēluši ārā baļķus un saslējuši tos stāvu virs ūdens. Garzaku māju saimnieks ar laivu braucis tiem pakaļ un krastā žāvējis malkai."
Pieredzējuši cilvēki pēc ezera prata pareģot laiku. G.Eniņš atceras, ka ļoti siltā dienā 1962. gada 19. aprīlī ar krusttēvu pajūgā braukuši gar ezeru. Paskatījies uz to, krusttēvs teicis, ka vasara būšot auksta un lietaina, jo ledus iziet pret izteku. Viņam tēvs mācījis: viss atkarīgs no tā, kādi vēji ledu iepūš. No katras debespuses vējš nes savu laiku. Ja ledus izkūst ezera viducī - būs karsta un sausa vasara. Labība izdegs. Ja gribi, lai tomēr izaug, tad mieži jāsēj dziļi.
Kad 1958. gadā ledus izkusa ezera viducī, krusttēvs miežus iesējis ļoti dziļi - kaimiņi brīnījās un sacīja, ka tie nemūžam neuzdīgšot. Visapkārt labība izdega, bet viņam mieži līdz krūtīm kā niedres. Nu ļaudis brīnījās vēl vairāk - viņš esot burvis.
Ezers joprojām priecē ar savām ūdensrozēm. Zēni tāpat cenšas aizpeldēt līdz Saliņai. Makšķernieki priecājas, ja gadās izvilkt lielu līdaku. Bieži te piestāj arī garāmbraucēji, lai atveldzētos. Bet ezers joprojām gaida savas pils augšāmcēlēju...
Kopumā pagasta iekšējo ūdeņu daudzums jāvērtē kā veicinošs dabas faktors vietējās ūdenssaimniecības apgādē.
Meži, purvi
Dzelzavas pagasts ietilpst Vidzemes ģeobotāniskā rajona ziemeļaustrumu atzarā.
Meži aizņem 44% pagasta teritorijas jeb 5494 ha. Atkarībā no augšanas apstākļiem pagastā ir vairāki mežu tipi - damaksnis, vēris, mētrājs. Lielākā daļa mežu radusies dabiski. Valdošās koku sugas: priede 50%, bērzs 24%, egle 17%.
Lielākās mežu platības atrodas pagasta dienvidrietumu daļā. Šeit esošais Dzelzavas sils (4159 ha) abpus Dzelzavas - Lubānas ceļam starp Liedi un Zosu un Olgu purviem ietilpst valsts mežu fondā un ir Madonas virsmežniecības pārraudzībā. Jaunbakānu - Grašu pacēlumā atrodami vairāki nelieli purviņi, kas apauguši ar damakšņa tipa mežu. Dzelzavas - Bučauskas pacēluma nomalēs mitrākajās vietās ir lielāki meži, kur dominē egle, bērzs, apse.
Dzelzaviešiem labi pazīstams Lindes mežs - egļu vēris Padoma strauta labajā krastā starp "Krūmiņiem" ziemeļos un "Riteņiem" un "Lindēm" dienvidos, Melnais mežs (egles, priedes) pagasta dienvidaustrumos, Liedēs kreisās pietekas - Lapenieku grāvja kreisajā krastā - iecienītas ogu un sēņu vietas.
1930. gados stādītie bērzi - kilometriem garas balto stumbru alejas vēl šodien rotā apkārtni. Pēdējos gados abu skolu skolēni un vietējie aktīvisti iestādīja vītolu aleju Dzelzavas - Lubānas ceļa malās par piemiņu represētajiem, jauni bērzi aug pie Dzelzavas - Bučauskas ceļa.
Neatņemama pagasta ainavas daļa ir purvi, kas aizņem 459 ha. Lielākie ir Zosu, Skuķu, Elmānu un Cūku purvi. Gandrīz visi tie iestiepjas vairākos pagastos.
Zosu purvs -1 km no Kūjas kreisā krasta, 3,5 km no Dzelzavas stacijas. Platība 836 ha (lielākā daļa ietilpst Sarkaņu pag.). Lietots kurināmās kūdras ieguvei.
Skuķu purvs (239 ha) - pagasta dienvidrietumos, Kūjas kreisā krasta līkumā, rietumos no Aizpurvēm. Kūdras ieguves, pēdējā laikā arī dzērveņu audzēšanas vieta saimniecībā "Skuķi", saimnieks Varis Gulmanis.
Upes purvs (331 ha) atrodas pagasta rietumos, Cesvaines lauku teritorijas, Apiņupītes un Lūšu ezera krastos. Daļēji nosusināts.
Elmānu purvs (247 ha) - pagasta austrumos uz robežas ar Gulbenes rajonu, aptuveni 2 km no Degu dzelzceļa pieturas.
Cauri purvam izrakts Lapenieku grāvis uz Liedi.
Cūku purvs (15 ha) - pie Kraujveiderēm. Notece pa Pelnupīti uz Bakanu ezeru un tālāk pa Dokupīti uz Liedi. Nosusināts, apkārt ir kontūrgrāvji.
Upes, Cūku, Elmānu purvi ir t.s. zemie purvi, kas izveidojušies upju ieplakās. Galvenie augi: grīslis, spilves, ciņuzāles, puplakši, zaļās sūnas. Sausākās vietās - bērzi, priedes, melnalkšņi, kārkli.
Augstie jeb sfagnu purvi (Skuķu, Zosu) ietekmē apkārtējo mikroklimatu, bieži izraisot ilgstošas salnas. Tajos aug priedītes, krūmveida bērzi, virši, vaivariņi, niedres, zilenes un dzērvenes.
Lauku ainavu agrāk priecēja daudzās pļavas ar skaistajiem pļavu ziediem un vēderainām siena kaudzēm vasarā. Gandrīz katrai no tām bija savs nosaukums, savs vārds. Tagad tās, tāpat kā mazie purviņi, ir pavisam aizaugušas vai, gluži pretēji, meliorētas un kļuvušas par vienlaidu lauku masīviem. Dabisko pļavu saglabājies ļoti maz -nelielās platībās gar Liedi un mežu ielokos. Paju sabiedrība un zemnieku saimniecības ierīko kultivētās pļavas un ganības.
Augu valsts Dzelzavas pagastā jāvērtē kā daudzveidīga, un pašreizējās mežu un purvu platības paver iespējas gan rūpnieciskajai izmantošanai, gan dabas aizsardzībai. Vajadzētu saglabāt mežus nākamajām paaudzēm un racionāli izmantot purvu bagātības.
|
