|
 Pa lapām piebirušu taku
Laiks nedzirdamiem soļiem iet
Un pagājībai klusi, klusi
Aiz sevis aizver acis ciet.
Vai mēs, ar šodienas acīm skatoties uz šiem vēsturiskajiem notikumiem, spējam izjust tā laika vīru, dēlu un tēvu izjūtas? Mēs, kuriem pašiem ir 14-15 gadi, tie, kam ir dēli un mazdēli šajā vecumā- vai mēs spētu pieņemt tādus lēmumus un rīkoties tā, kā to darīja Latvijas aizstāvji tālajā 1919. gadā? Vai pārāk viegli, virspusēji un bez attieksmes skatāmies uz savas zemes vēsturi, šādiem piemiņas pasākumiem, vai vispār zinām, ka arī mans vecvectēvs vai viņa brālis piedalījās un nolika galvu par Latviju? Cik mēs vispār gribam zināt savas zemes un valsts vēsturi?
Šoreiz Dzelzavā- īpašs piemiņas brīdis, jo apritējuši 20 gadi, kopš Dzelzavas parkā tika atjaunots piemineklis „Par Tēvu zemi kritušiem” tā pašreizējā veidolā. Kopā bija sanākuši Atmodas laika pieminekļa atjaunotāji, kas dalījās atmiņās par tā laika izjūtām, nedrošību un pārliecību.
Klātesošos uzrunāja Dzelzavas pamatskolas direktore Indra Zukure un pagasta pārvaldes vadītājs Elmārs Vaskis. Pieminekļa atjaunotāju vārdā pārdomās dalījās Valdis Priednieks un Maija Vilmane. Tika dziedāta Valsts himna. Ar klusuma brīdi tika godināta gan Brīvības cīņās kritušo, gan aizsaulē aizgājušo dzelzaviešu- pieminekļa atjaunotāju piemiņa. Silti pateicības vārdi tika veltīti pieminekļa atjaunotājiem- Jānim Gailumam, Osvaldam Vanagam,Egonam Kreicumam (celtniecības darbu vadītājam), Ivaram Miļicinam, Aldim Špunderam, Mārītei Aplokai, Zigmundam Bekmanim, Jānim Apenītim, Albertam Pēterim Jakobsonam, Jānim Dadzim, Ervīnam Vilmanim, Maijai Vilmanei, Valdim Priedniekam, Grebsteļu ģimenei, Jānim Kotānam (atjaunošanas idejas autoram) un citiem.
Iededzies un turi ciet,
Tev šī gaisma svēta.
Tajā meži, pakalni,
Arī tēva sēta.
Iededzies par savu būt
Šajā laikā, šajā vietā!
Piemiņas brīža noslēgumā pieminekļa pakājē tika iedegtas svecītes.
| 
