|
No senākiem laikiem........
Pēc vēstures dokumentiem un arheologu pētījumiem, Dzelzava bijusi apdzīvota jau sirmā senatnē, par to liecina daudzie senkapi un pilskalni. 1930.gadā izdarīti izrakumi Strūgu senkapos. Vietvārds, iespējams, radies no tā, ka Liede izmantota plostošanai.
Bakana ezera austrumu daļā 1930. gados atklāto kādreizējo iedzīvotāju mītņu paliekās arheologs Jānis Apaļš saskatījis ļoti senu apmetni - veselu nogrimušu ezerpili.
Agrā dzelzs laikmeta akmens krāvuma kapenes pie “Jaunzemiem” varētu būt īpaši uzbērts kapu kalniņš. Obzerkalnā reiz bijusi senlatviešu pils, Kapkalnā pie Griguļiem- vēsturisko laiku kapi.
Savulaik Dzelzava piederējusi pie Cesvaines pilsnovada un Jersikas zemes. Iedzīvotāji pilskungam maksāja dažādas nodevas, ko sauca arī par pagastu. Vēlāk par pagastu sāka dēvēt noteiktu apvidu, kurā ietilpa viena vai vairākas apdzīvotas vietas-ciemi.
Ienākot vācu krustnešiem, Dzelzavas apkārtne nonāca Rīgas virsbīskapijas valstī.
XIV - XV gadsimta mijā Cesvainē uzcelta mūra pils ar priekšpili. Pilī dzīvojošais pārvaldnieks pārzināja visu Cesvaines novadu.
Livonijas kara gaitā 1559. gada janvārī pie Cesvaines tika sakautas ordeņa karaspēka vienības. 1561. gadā Livonijas ordenis beidza pastāvēt, tagadējā Latgale un Vidzeme nokļuva tiešā Polijas - Lietuvas pakļautībā.
Dzelzavas īpašnieki toreiz bijuši latvieši. 1594. gadā tā piederējusi Jēkabam Vainiekam (Jacob Waineecen), pēc tam Vilhelmam Frīdriham Taubem. Ap to pašu laiku min Jāni Dzelzēnu. Ari vēlākie Dzelzavas kungi Kloti (Klodt) it kā esot bijuši latviešu izcelsmes.
1625. gadā Cesvaini ieņēma zviedri. Pēc Polijas - Zviedrijas kara 1629. gadā noslēgtā pamiera Vidzeme līdz Aiviekstei nonāca Zviedrijas varā. Zviedrijas karalis lika atņemt muižas tiem vācu muižniekiem, kas īpašumu nevarēja pierādīt ar dokumentiem. Visas zemes tika pārmērītas un novērtētas, ziņas ierakstītas vāku grāmatās. Tajā laikā Latvijā radās kroņa (valsts) muižas. Dzelzavas Kroņmuiža (Kronhof) vēlāk piederējusi kādam Klusam.
Ziemeļu kara laikā (1701 .-1710.) Cesvaine un tās pils tiek izpostīta. 1710. gadā Vidzemi pievienoja Krievijai. Jaunā vara atdeva zviedru reducētās muižas to agrākajiem īpašniekiem, daudzas kroņa muižas atdāvināja krievu muižniekiem. Muižnieki centās atjaunot izpostīto saimniecību, kara un mēra dēļ pamestās zemnieku sētas pievienoja saviem laukiem.
Balta muiža kalniņā...
Muižas - šie feodālie zemes īpašumi Latvijā radās drīz pēc vācu bruņinieku ierašanās Baltijā - 14.-15. gs. kā Livonijas ordeņa mestru un bīskapu vasaļu lēņi un pastāvēja līdz pat 1920. gadam, kad tās likvidēja Latvijas republikas agrārā reforma. Muižu īpašumu pastāvēšana noteica lauku sociālo, politisko, nacionālo un kultūras attiecību modeli, kļuva par nozīmīgu kultūrvēsturisku faktoru.
Vēl 19.gs. Latvijā bija samērā daudz seno bruņinieku dzimtu, kas savus īpašumus bija ieguvušas jau Livonijas ordeņa valsts pastāvēšanas laikā. Starp tiem jāatzīmē ari Tranzē-Rozeneki (Transehe-Roseneck). Jau 1558. g. tiek minēts viens no pirmajiem dzimtas pārstāvjiem Tiss Tranzē.Dzelzavas Tranzē-Rozeneku dzimtas ciltstēvs ir Aleksandra Tranzē-Rozeneka (Tisa Tranzē 6. paaudzes pēctecis) otrais dēls Otto Johans (1721. g. Raunas pag. Rozas muižā -1791. g. Dzelzavā), kas apprecas ar Sofiju Helēnu fon Īgelštrēmu (Igelstroem, 1737. g. Dzelzavā -1784. g. turpat) - Dzelzavas īpašnieka barona Otto Reinholda Īgelštrēma meitu. 1758. gadā ģimene pārnāk dzīvot uz Dzelzavu, no 1765. gada 2. maija Otto Johans Tranzē ir Dzelzavas un Kroņmuižas īpašnieks. Tajā pat gadā viņš nopērk Ērgļus un Katrīnu. Pēc Otto Johana nāves Dzelzava pieder viņa 4.dēlam Kārlim Otto (1761. g. Dzelzavā -1837. g. turpat). Kārlim Otto un viņai sievai Dorotejai (dz. fon Gersdorfa, 1784. g. -1821. g. Dzelzavā) ir 9 bērni. Muižu manto vecākais dēls Kārlis Fridrihs Ēriks (1802. g. Cēsīs -1868. g. Dzelzavā), kas 1833. g. Brenguļos laulājies ar radinieci Elīzi fon Tranzē (1815. g. Vecbrenguļos - 1856. g. Vācijā), Nākošais īpašnieks ir viņa dēls Kārlis Fridrihs, arī Čarls vai Saris (1841. g. Jaunbrenguļos -1903. g.Itālijā, kur dzīvoja vecākā māsa Šarlote Doroteja, kas bija precējusies ar medicīnas profesoru no Turīnas). Acīmredzot, šis neprecētais barons Fridrihs ir atvēlējis zemi pirmās skolas vajadzībām. Pēc viņa nāves muižas pāriet viņa brāļa Georga Paula dēla Aleksandra Georga Astafa (1865. g. Augulienā - 1946. g. Freidenholmā, Vācijā) īpašumā. 1892. g. Aleksandrs Georgs Cesvainē laulājies ar brīvkundzi Leoniju fon Kampenhauzenu (1870. g. Eitorfā, Vācijā -1950. g. Vācijā). Viņiem ir 5 meitas un dēls Georgs Fridrihs BaltazarsTranzē, saukts Bērts (1903. g. Rīgā - ?), 1931. g. laulājies ar Rūtu Ādolfu (1908.). Ģimene dzīvoja Vācijā, tajā vairs nav vīriešu kārtas pēcnācēju.
Tagadējā Dzelzavas teritorijā bijušas divas muižas - Dzelzavas un Bučauskas, kā ari piecas pusmuižas jeb lopurnuižas.
Dzelzavas muižas centrs tagadējā plānojumā veidots 18. gs. otrajā pusē. Ap centrālo laukumu simetriski izvietojās apmēram 1750. - 1755.g. baroka stilā celtā pils un divas nelielas galveno kalpotāju mājas. Jādomā, ka tas izdarīts Otto Reinholda Igelštrēma laikā. H. Pīrangs grāmatā "Das Baltische Herrenhaus" (1920.) raksta:
"Izcils būvniecības meistardarbs ir Dzelzavas kungu māja Vidzemē, uzbūvēta ap 1750. gadu, kad muiža piederēja fon Igelš-trēmiem. /../ Šī arhitektūra apliecina baroku izjūtoša radītāja stingri izskoloto roku. Izteikta formu valoda izpaužas ar graciozu vieglumu izstrādāto rotājumu vissīkākajās detaļās. /../ Dzelzavas situācijas plāns dots kā baroka stilā atrisinātu apstādījumu plānojuma paraugs. Viduslaikos pieņemtā taisnstūra shēma šeit izvērsta daudzstūri. Apļveida zālājs apvieno kompozīcijas atsevišķās daļas noslēgtā vienībā." (53.lpp.).
Dzelzavas pils daļēji izpostīta 1905.gadā, atjaunota 1908.gadā. Arhitekts Vilhelms Bokslafs izplānoja gandrīz precīzi tādu ārskatu, kāds bija pirms ugunsgrēka. Jādomā, ka te nopelni bija arī pasūtītājam -muižas īpašniekam vēsturniekam Astafam fon Tranzē-Rozenekam, kuru, šķiet, vairāk par kārdinājumu radīt kaut ko jaunu un modernu interesēja dzimtas mājokļa tradīcijām un atmiņām apvītais veidols. Vienīgās izmaiņas celtnes atjaunošanas procesā bija saistītas ar iekštelpu funkcionālā risinājuma uzlabošanu. Fasādēs no jauna izveidoja divus mansarda logus, bet uz jumta parādījās vēl viena skursteņa cepure (D. Bruģis. Historis-rna pilis Latvijā, 1996. , 220.-221. lpp.).
Vienā kalpotāju mājā dzīvoja stārasts- pārvaldnieks, otrā vēlākajos gados iekārtots pasta kantoris. Tuvāk lielceļam klēts, kurā pēc pārbūves 1935. gadā atvērts tautas nams. Pretī klētij otrpus laukumam atradās gara, leņķī būvēta vienstāva ēka, kur sākotnēji, kā rāda H. Pīranga plāns, bijis stallis un droši vien ratnīca, bet 20. gs. sāk. - kalpu dzīvokļi. Kalpi dzīvojuši arī vēlākajās "Imantās" (tagadējā administratīvā ēka), "Zeltalejā" (tās vietā uzbūvēts medpunkts-aptieka), "Dārza mājā" (celta dārzniekam), "Liepiņkalnā", "Brankūžlejā" {muižai bija savs spirta brūzis, t.s. brankūzis, kurā 20. gs. sākumā izbūvēja dzīvoklīšus}. Kādreizējā smēdē kopš 1966. gada iekārtota Dzelzavas 1. bibliotēka.
1884. gada 6. septembrī "muižā, pie pašas Obras malas" atvērts jauns krogs (no Doku Ata vēstules). Blakus šim krogam bija
ūdensdzirnavas un zāģētava, bet uz Bučauskas pusi vēl redzami vējdzirnavu mūri. Droši vien par Obru (abra) saukts dzirnavu dīķis. Dzelzavas muižai piederēja arī krogi Padomā (ilgstoši saimniekoja krodzinieki Otto un Valentīns Micpapi) un Liedē. Tur tirgoja vietējo alus un degvīna brūžu produkciju, kas bija svarīgs muižas ienākuma avots.
Muižas pārvaldnieks 1880.-1890.g. bijis Ādolfs Sadovskis, kas pēc tam pārgāja uz Bučausku, vēlāk Augusts Kēlbrants un Jānis Torgans (nošauts 1917. g.).
Dzelzavai bija trīs pusmuižas - Kroņu-muiža (Kronhof), Lobanas (Helenenstein) un Sofija (Sophien). Lobanu (arī Lobenes) muižas dzīvojamās ēkas "vertikāli orientētā un ar barokālu zelmini vainagotā fasāde vairāk atgādināja no 18. gs. pilsētas ielas konteksta izrautu namu" (D.Bruģis. Historisma pilis Latvijā, 131. Ipp.). Kroņumuižā 1917. gadā bija koka pārvaldnieka māja, akmens kalpu māja, koka klētis un kūtis. Kroņumuiža pilnīgi, Sofija daļēji nodega 1944. gada kauju laikā.
1870. gados Dzelzavā bija ap 35 - 40 kalpotāju ģimenes, Kroņumuižā četras, Sofijā un Lobanās pa trim.
Saskaņā ar 1926. gada 12. augusta izpirkšanas līgumu īpašuma tiesības uz zemi 6,87 ha platībā ar ēkām (pils, pasta ēka, bij. stārasta māja, dārznieka māja, bijusī kalpu māja) apstiprinātas Dzelzavas pašvaldībai.
Dzelzavas pagasta tiesas protokoli, pagasta magazīnas, nodokļu aprēķinu, skolas naudas strāpes, nabagu lādes grāmatas un citi dokumenti Centrālajā vēstures arhīvā Rīgā saglabājušies, sākot ar 1850. gadu. Ir atrodami gandrīz visu "valsts vecāko" vārdi no 19. gs. vidus. Pirmais no zināmajiem ir 1853. gadā ievēlētais Andrievs Pūriņš, kas, tāpat kā vairāki viņa pēcteči, parakstījās ar trim krustiņiem. Ik pēc trim gadiem notika pārvēlēšanas, dažus ievēlēja atkārtoti. Dzelzavas pagastmāja (arī valstsrnāja, kantoris) ilgstoši atradās Jaunbakānos.
Lielāku saimniecisku rosmi izsauca šaursliežu dzelzceļa Pļaviņas - Gulbene būve, ko pabeidza 1903. gadā, sākumā bija tikai stacija Dzelzavā, bet pēc iedzīvotāju lūguma ierīkota ari otra - Degās. Pirmā pasaules kara gados to pārbūvēja par platsliežu un pakāpeniski pagarināja līdz Abrenei. Visa Vidzemes Maliena bija tieši saistīta ar Rīgu, Valku, Tērbatu un Pēterburgu.
Bučauskas muižai bija mazāka zemes platība nekā Dzelzavai, līdz ar to arī pieticīgākas ēkas. Vairākas kalpu mājas bija sabūvētas ļoti tuvu kūtīm. Slīpumā celtā kungu māja no vienas puses bija vienstāvīga, no otras -divstāvīga. Tās priekšā bijis bruģēts laukums, kur izcēlušās krāsaino flokšu dobes.
Bučauskā esot bijis ap 100 govju, un īpašnieks Sadovskis izdomājis sākt piena pārstrādi un taisīt sieru, tādēļ no Šveices uzaicināts siera meistars. Muižā esot bijis ap 20 -30 darba zirgu, kurus kopis staļļmeistars, vairāki izbraucamie, kā arī vaislas ērzeļi. Jaunlopi turēti Puntūzī, kur pretī krogam bijusi kūts. Bučauskas muižai bija pusmuiža Alsupēs, krogi muižā, Alsupēs un Puntūzī.
|
